Pēc bērēm atkal atgriezās tukšums, nekādība un skumjas. Eksplozīvā, nevis upes formātā, šoreiz.
Eksplozijas ir labas, savā ziņā. Tās aizslauka visu lieko, notīra lauku, salauž un liek celties augšā atkal un atkal, lai sāktu visu no jauna. Lēnas rāmi plūstošas upes iemidzina, iegremdē izmisumā un tukšumā. Eksplozijas uzlādē.

Redemption.

Tas bija 26. marts, kad es atgriezos, atkal biju dzīva un īsta, laimīga. Atkal spēju veidot grafikas un tā vienkārši smieties.
Tas bija 28. marta rīts, kad nomira mana vecmāmiņa. Tukšuma eksplozija. Lai gan viss tāpat bija labi.
Bēres bija pirmajā aprīlī.

Šī ziema, it īpaši - februāris un marts bija mana personīgā elle. Personīgā, ikdienišķā traģēdija. Taču marta beigās viss atrisinājās, par spīti vecmāmiņas [kura man bija ļoti dārga] nāvei, par spīti mammas depresijai.

Pamosties.

Es nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri runā par rudens depresija. Mani daudz vairāk biedē pavasaris. Un rudens asociējās ar laimi.
Tā gada ziema un pavasaris man bija personīgā elle. Manai vecmāmiņai, kurai bija konstatēts vēzis, palika arvien sliktāk, mamma par to uztraucās arvien vairāk, viņa kļuva nospiesta un viegli aizkaitināma, māsa izšķīrās no puiša, kuru es uztvēru kā brāli, māsa pārvācās viņš palika, taču es redzēju kā viņš ilgojās, es pati vājprātīgi ilgojos pēc sava svešinieka, kurš kļuva arvien tālāks un tālāks, kopš rudens ar skolu bija arvien trakāk un trakāk, līdz martā es gluži vienkārši vairāk negāju. Tajā brīdī es pazaudēju laika plūsmu.

Tas bija divdesmit ceturtais marts. Es pamodos no murgiem, pirmo reizi, pa ilgiem laikiem tiku pie sava datora, uz kura biju pieradusi veidot grafikas un apjēdzu, ka nespēju. Un nespēju arī rakstīt. Pirmo reizi mūžā es pateicu, ka vēlos pamosties. Pamosties no šīs dienas, no šī pavasara un ziemas, pamosties atkal rudenī, zinot ka viss ir labi. Bet es turpināju dzīvot. Kas cits atlika?

Viņas.

Un līdz ar gaismni atgriezās tēli. Jauni. Prudence un Katja, Inge un Stella. Viņas bija savādas. Tas bija patīkami.

Gaismne.

Togad ziema bija tiešām smaga. Dzīve bruka un juka, nāca daudzi pārbaudījumi un man par nožēlu jāsaka - lielāko daļu no tiem es neizpildīju. Ofēlija, tāda kāda bija tolaik, bija [un droši vien - arī ir] vieglprātīga un vēja būtne, kas mūždien meklēja vieglākos ceļus, vai vismaz tos, kas izskatās vieglāki, novedot sevi smagās situācijās atkal un atkal.
Togad ziema bija tiešām smaga. Taču, es nekad nespēju aizmirst grāmatu maģiju. Visu mūžu es tajās esmu metusies, kad neesmu spējusi atrast glābiņu patiesajā pasaulē. Toziem es atradu daudzas lieliskas grāmatas, par kuru iejaukšanos turpmakajā dzīvē es biju visnotaļ droša. Taču galu galā, ziemas smagumu iznīcināja grāmatas, kuras es pārlasīju. No sākuma, nedaudz - Pēdējais elfs, taču līdz galam mani paglāba Filips Pulmans un viņa tumšo matēriju sērija. Es nezināju, cik ilglaicīgi tas ir, taču tobrīd es zināju, ka viss būs labi, par spīti daudzajām afērām, izmešanai no skolas, savādajai darbavietai, mirstošajai vecmāmiņai un tālajam svešiniekam. Viss būs labi. Ofijas ir ilgdzīvotājas. Un viņas vienmēr atradīs savu gaismni.

Miljoniem, Miljardiem.

Man vienmēr likās, ka tā var tikai grāmatās. Ka tā prot tikai iztēlē un pārspilējot, tā prot tikai citi. Mana nolādētā racionalitāte toreiz to cītīgi mēģināja skaidrot. Taču toreiz es mācījos ilgoties. Mācījs mīlēt. Vēl arvien nezinu, cik labi man tas izdevās. Taču es mācījos. Mācījos būt tā, kura mīl nedaudz par daudz.
Dažreiz ilgas plosīja pārāk spēcīgi un gribējās pieturēt sevi, apsiet ar striķīti, lai nesasprāgtu gabalos, lai gan no ilgu zirgu pakaviem glābiņš ir tikai mirkļos bez ilgām.
Man tiešām bija licies, ka tā var tikai grāmatās, iztēlē. Tikai citi, muļķi varbūt. Bet ne es.

Gadi. Ziemas naktstauriņi

Gadi pazuda lēnās plūsmās, nespējot apstāties. Bija tik savādi vērot aizgājušo. Katra diena šķita bezgalīgi gara, nākotne šķita vien tādu pašu bezgalīgu dienu virkne taču pagātne šķita strauja, pazudusi un apbrīnojami aizmirstama. Dažreiz attapos ziemā, stāvot sniegpārslās, ar sajūtu, ka vēl nesen bija desmitais aprīlis. Ar sajūtu, ka vēl nesen viss tikai sākās. Dīvaini, šajos brīžos es neatcerējos par romanci kas vilkās starp desmito aprīli un datumu vasarā, kuru es nekad neatceros. Es atceros tikai savādos brīžus kas saista šo savādo gadu ar manu svešinieku. Es atcerējos savādo skatienu kāpās un pašu pirmo savādo skatienu, pārpilnu ar to dīvaino pazīstamības sajūtu, sajūtu kas nedaudz gāza no kājām. Es atcerējos vēstules un stāstus, sarunas un vērošanu, kura būtu varējusi vilkties dienām ilgi. Dažreiz man gribējās apsēsties vējā un jautāt "vai atceries rudens lapu vairogus?", jo vējš bija mūsu pastnieks. Neuzticams, taču pastnieks, jo viņš vienmēr bija par tālu.
Toreiz.. Tolaik. Toziem viņš bija mana augstākā kaislība. Vai varbūt tobrīd es pati biju augstākā kaislība. Katrā ziņā toziem es izdomāju gandrīz nedaudz par daudz, mīlēju un ienīdu pasauli ar nepazītu degsmi un tam visam pa virsu mūžīgais nolādētais svešinieks. Mūždien sajauca manus prātus un apmulsināja mani, lika nonākt pretrunas ar savu domāšanu. Es atceros, ka reiz, garlaicīgas mākta, kādā no stundām, kurām jēgu neredzēju jau sen es uz savām biksēm, košmelniem burtiem uzrakstīju - es ienīstu tevi, mans svešiniek. Vārdos mans svešiniek bija iekļauta formula es tevi mīlu. [Cik gan savādi un banāli tas viss izklausās tagad, kā no attāluma, iespējams tieši tapēc toreiz nolēmu slāpēt sevi]
Vai zini, aiz katras romances slēpjās viens un tas pats stāsts. Kāds vienmēr mīlēs mazāk. Es bijusi pieradusi būt tā, kas vienmēr mīlēja mazāk, tā kurai pārmet ilgu trūkumu. Un pēkšņi es biju pamesta zem ilgu zirgu pakaviem, mācījos mīlēt, kad savā naivumā uzskatīju, ka pazīstu mīlestību.
Pārāk bieži es gribēju saplēts ilgas kā glāzes un novilkt nogurumu kā drēbi, pārkāpt attālumu ar soli un atdot sajūtas ar pirkstgaliem. Un tomēr, es zināju, ka pat tad, ja es to spētu, es to nedarītu. Tas savā veidā nozīmētu noliegt viņu. Manu svešinieku.
Laiks no aprīļa līdz februārim, togad bija savāds.

Maiņstrāvas.

Tovakar es atklāju smieklu dziednīcas, skaļi, skaļi smiedamās viņas dzīvoklī, muļķodamās un runādama vēl lielākas muļķības. Tovakar es mācījos nedomāt pārāk daudz un katru mirkli, nemēģināt saprast un izprast visu. tovakar es atklāju viekāršību un nenopietnību mirkļiem. Tas bija savādi. Pat ļoti. Savādāka pasaule, savādākas domas, savādākas sajūtas.
Tovakar es iepazinu pasauli citādāk, savādāk, svešāk. Es zināju, ka nekad nemācēšu dzīvot tā, taču tas bija tik vienkārši un labi, tik jautri un neatkārtojami.
Pieliet istabas ar smiekliem, mesties sniegā vārda vidū, muļķoties un ārdīties. Tas nav sarežģīti arī tagad. Bet tovakar tas bija īpaši. Savādāk.

#1

Toziem mani mocīja hronisks bezmiegs, kuru es biju spējīga nomākt tikai skolas laikā, patiecoties ambīcijām un pašlepnumam. Es nevarēju atļauties pabeigt to gadu slikti, man bija jābūt labākajai, lai nonāktu tur, kur manai nākotnei bija vieta, manās domās.

Tajās naktīs, kurās man nebija jāuztraucas par nākošo rītu, es paliku augšā līdz pieciem, sešiem, dažkārt es aizgāju gulēt tikai tad, kad piecēlās mamma. Pa naktīm es parasti niekojos ar visādām muļķībām, izdomāju stāstus un tēlus, veidoju grafikas, smējos kopā ar tiem cilvēkiem, kuri bija nomodā pie datoriem, spēlējos ar minku, skicēju un lasīju grāmatas. Lielāko daļu šo nakšu es pavadīju tieši pie datora, radot nevienam nevajadzīgus sīkumus. Toziem paranoja un šizofrēniskās sajūtas pieņēma līdz tam nepieredzētus apjomus. Arvien biežāk es jutu neesošus pieskārienu, dzirdēju neesošas balsis un soļus, redzēju neesošas lietas. Un šīs lietas visas kā viena bija biedējošas.

Es vēl arvien neesmu sapratusi, vai beziemgs toziem bija nomoda murgu izraisīts, vai nomoda murgi bija bezmiega sekas.

Pirmais ieraksts

Sveicināti.

Pēc ilgiem meklējumiem, cenšoties atrast kaut ko, kas atbilstu šim blogam, man šķiet ka es atradu.

Es gan nezinu, bet varbūt. Varbūt prinči pastāv?