Man vienmēr likās, ka tā var tikai grāmatās. Ka tā prot tikai iztēlē un pārspilējot, tā prot tikai citi. Mana nolādētā racionalitāte toreiz to cītīgi mēģināja skaidrot. Taču toreiz es mācījos ilgoties. Mācījs mīlēt. Vēl arvien nezinu, cik labi man tas izdevās. Taču es mācījos. Mācījos būt tā, kura mīl nedaudz par daudz.
Dažreiz ilgas plosīja pārāk spēcīgi un gribējās pieturēt sevi, apsiet ar striķīti, lai nesasprāgtu gabalos, lai gan no ilgu zirgu pakaviem glābiņš ir tikai mirkļos bez ilgām.
Man tiešām bija licies, ka tā var tikai grāmatās, iztēlē. Tikai citi, muļķi varbūt. Bet ne es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru