Togad ziema bija tiešām smaga. Dzīve bruka un juka, nāca daudzi pārbaudījumi un man par nožēlu jāsaka - lielāko daļu no tiem es neizpildīju. Ofēlija, tāda kāda bija tolaik, bija [un droši vien - arī ir] vieglprātīga un vēja būtne, kas mūždien meklēja vieglākos ceļus, vai vismaz tos, kas izskatās vieglāki, novedot sevi smagās situācijās atkal un atkal.
Togad ziema bija tiešām smaga. Taču, es nekad nespēju aizmirst grāmatu maģiju. Visu mūžu es tajās esmu metusies, kad neesmu spējusi atrast glābiņu patiesajā pasaulē. Toziem es atradu daudzas lieliskas grāmatas, par kuru iejaukšanos turpmakajā dzīvē es biju visnotaļ droša. Taču galu galā, ziemas smagumu iznīcināja grāmatas, kuras es pārlasīju. No sākuma, nedaudz - Pēdējais elfs, taču līdz galam mani paglāba Filips Pulmans un viņa tumšo matēriju sērija. Es nezināju, cik ilglaicīgi tas ir, taču tobrīd es zināju, ka viss būs labi, par spīti daudzajām afērām, izmešanai no skolas, savādajai darbavietai, mirstošajai vecmāmiņai un tālajam svešiniekam. Viss būs labi. Ofijas ir ilgdzīvotājas. Un viņas vienmēr atradīs savu gaismni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru