Pamosties.

Es nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri runā par rudens depresija. Mani daudz vairāk biedē pavasaris. Un rudens asociējās ar laimi.
Tā gada ziema un pavasaris man bija personīgā elle. Manai vecmāmiņai, kurai bija konstatēts vēzis, palika arvien sliktāk, mamma par to uztraucās arvien vairāk, viņa kļuva nospiesta un viegli aizkaitināma, māsa izšķīrās no puiša, kuru es uztvēru kā brāli, māsa pārvācās viņš palika, taču es redzēju kā viņš ilgojās, es pati vājprātīgi ilgojos pēc sava svešinieka, kurš kļuva arvien tālāks un tālāks, kopš rudens ar skolu bija arvien trakāk un trakāk, līdz martā es gluži vienkārši vairāk negāju. Tajā brīdī es pazaudēju laika plūsmu.

Tas bija divdesmit ceturtais marts. Es pamodos no murgiem, pirmo reizi, pa ilgiem laikiem tiku pie sava datora, uz kura biju pieradusi veidot grafikas un apjēdzu, ka nespēju. Un nespēju arī rakstīt. Pirmo reizi mūžā es pateicu, ka vēlos pamosties. Pamosties no šīs dienas, no šī pavasara un ziemas, pamosties atkal rudenī, zinot ka viss ir labi. Bet es turpināju dzīvot. Kas cits atlika?