Miljoniem, Miljardiem.

Man vienmēr likās, ka tā var tikai grāmatās. Ka tā prot tikai iztēlē un pārspilējot, tā prot tikai citi. Mana nolādētā racionalitāte toreiz to cītīgi mēģināja skaidrot. Taču toreiz es mācījos ilgoties. Mācījs mīlēt. Vēl arvien nezinu, cik labi man tas izdevās. Taču es mācījos. Mācījos būt tā, kura mīl nedaudz par daudz.
Dažreiz ilgas plosīja pārāk spēcīgi un gribējās pieturēt sevi, apsiet ar striķīti, lai nesasprāgtu gabalos, lai gan no ilgu zirgu pakaviem glābiņš ir tikai mirkļos bez ilgām.
Man tiešām bija licies, ka tā var tikai grāmatās, iztēlē. Tikai citi, muļķi varbūt. Bet ne es.

Gadi. Ziemas naktstauriņi

Gadi pazuda lēnās plūsmās, nespējot apstāties. Bija tik savādi vērot aizgājušo. Katra diena šķita bezgalīgi gara, nākotne šķita vien tādu pašu bezgalīgu dienu virkne taču pagātne šķita strauja, pazudusi un apbrīnojami aizmirstama. Dažreiz attapos ziemā, stāvot sniegpārslās, ar sajūtu, ka vēl nesen bija desmitais aprīlis. Ar sajūtu, ka vēl nesen viss tikai sākās. Dīvaini, šajos brīžos es neatcerējos par romanci kas vilkās starp desmito aprīli un datumu vasarā, kuru es nekad neatceros. Es atceros tikai savādos brīžus kas saista šo savādo gadu ar manu svešinieku. Es atcerējos savādo skatienu kāpās un pašu pirmo savādo skatienu, pārpilnu ar to dīvaino pazīstamības sajūtu, sajūtu kas nedaudz gāza no kājām. Es atcerējos vēstules un stāstus, sarunas un vērošanu, kura būtu varējusi vilkties dienām ilgi. Dažreiz man gribējās apsēsties vējā un jautāt "vai atceries rudens lapu vairogus?", jo vējš bija mūsu pastnieks. Neuzticams, taču pastnieks, jo viņš vienmēr bija par tālu.
Toreiz.. Tolaik. Toziem viņš bija mana augstākā kaislība. Vai varbūt tobrīd es pati biju augstākā kaislība. Katrā ziņā toziem es izdomāju gandrīz nedaudz par daudz, mīlēju un ienīdu pasauli ar nepazītu degsmi un tam visam pa virsu mūžīgais nolādētais svešinieks. Mūždien sajauca manus prātus un apmulsināja mani, lika nonākt pretrunas ar savu domāšanu. Es atceros, ka reiz, garlaicīgas mākta, kādā no stundām, kurām jēgu neredzēju jau sen es uz savām biksēm, košmelniem burtiem uzrakstīju - es ienīstu tevi, mans svešiniek. Vārdos mans svešiniek bija iekļauta formula es tevi mīlu. [Cik gan savādi un banāli tas viss izklausās tagad, kā no attāluma, iespējams tieši tapēc toreiz nolēmu slāpēt sevi]
Vai zini, aiz katras romances slēpjās viens un tas pats stāsts. Kāds vienmēr mīlēs mazāk. Es bijusi pieradusi būt tā, kas vienmēr mīlēja mazāk, tā kurai pārmet ilgu trūkumu. Un pēkšņi es biju pamesta zem ilgu zirgu pakaviem, mācījos mīlēt, kad savā naivumā uzskatīju, ka pazīstu mīlestību.
Pārāk bieži es gribēju saplēts ilgas kā glāzes un novilkt nogurumu kā drēbi, pārkāpt attālumu ar soli un atdot sajūtas ar pirkstgaliem. Un tomēr, es zināju, ka pat tad, ja es to spētu, es to nedarītu. Tas savā veidā nozīmētu noliegt viņu. Manu svešinieku.
Laiks no aprīļa līdz februārim, togad bija savāds.

Maiņstrāvas.

Tovakar es atklāju smieklu dziednīcas, skaļi, skaļi smiedamās viņas dzīvoklī, muļķodamās un runādama vēl lielākas muļķības. Tovakar es mācījos nedomāt pārāk daudz un katru mirkli, nemēģināt saprast un izprast visu. tovakar es atklāju viekāršību un nenopietnību mirkļiem. Tas bija savādi. Pat ļoti. Savādāka pasaule, savādākas domas, savādākas sajūtas.
Tovakar es iepazinu pasauli citādāk, savādāk, svešāk. Es zināju, ka nekad nemācēšu dzīvot tā, taču tas bija tik vienkārši un labi, tik jautri un neatkārtojami.
Pieliet istabas ar smiekliem, mesties sniegā vārda vidū, muļķoties un ārdīties. Tas nav sarežģīti arī tagad. Bet tovakar tas bija īpaši. Savādāk.