Redemption.

Tas bija 26. marts, kad es atgriezos, atkal biju dzīva un īsta, laimīga. Atkal spēju veidot grafikas un tā vienkārši smieties.
Tas bija 28. marta rīts, kad nomira mana vecmāmiņa. Tukšuma eksplozija. Lai gan viss tāpat bija labi.
Bēres bija pirmajā aprīlī.

Šī ziema, it īpaši - februāris un marts bija mana personīgā elle. Personīgā, ikdienišķā traģēdija. Taču marta beigās viss atrisinājās, par spīti vecmāmiņas [kura man bija ļoti dārga] nāvei, par spīti mammas depresijai.

Pamosties.

Es nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri runā par rudens depresija. Mani daudz vairāk biedē pavasaris. Un rudens asociējās ar laimi.
Tā gada ziema un pavasaris man bija personīgā elle. Manai vecmāmiņai, kurai bija konstatēts vēzis, palika arvien sliktāk, mamma par to uztraucās arvien vairāk, viņa kļuva nospiesta un viegli aizkaitināma, māsa izšķīrās no puiša, kuru es uztvēru kā brāli, māsa pārvācās viņš palika, taču es redzēju kā viņš ilgojās, es pati vājprātīgi ilgojos pēc sava svešinieka, kurš kļuva arvien tālāks un tālāks, kopš rudens ar skolu bija arvien trakāk un trakāk, līdz martā es gluži vienkārši vairāk negāju. Tajā brīdī es pazaudēju laika plūsmu.

Tas bija divdesmit ceturtais marts. Es pamodos no murgiem, pirmo reizi, pa ilgiem laikiem tiku pie sava datora, uz kura biju pieradusi veidot grafikas un apjēdzu, ka nespēju. Un nespēju arī rakstīt. Pirmo reizi mūžā es pateicu, ka vēlos pamosties. Pamosties no šīs dienas, no šī pavasara un ziemas, pamosties atkal rudenī, zinot ka viss ir labi. Bet es turpināju dzīvot. Kas cits atlika?

Viņas.

Un līdz ar gaismni atgriezās tēli. Jauni. Prudence un Katja, Inge un Stella. Viņas bija savādas. Tas bija patīkami.

Gaismne.

Togad ziema bija tiešām smaga. Dzīve bruka un juka, nāca daudzi pārbaudījumi un man par nožēlu jāsaka - lielāko daļu no tiem es neizpildīju. Ofēlija, tāda kāda bija tolaik, bija [un droši vien - arī ir] vieglprātīga un vēja būtne, kas mūždien meklēja vieglākos ceļus, vai vismaz tos, kas izskatās vieglāki, novedot sevi smagās situācijās atkal un atkal.
Togad ziema bija tiešām smaga. Taču, es nekad nespēju aizmirst grāmatu maģiju. Visu mūžu es tajās esmu metusies, kad neesmu spējusi atrast glābiņu patiesajā pasaulē. Toziem es atradu daudzas lieliskas grāmatas, par kuru iejaukšanos turpmakajā dzīvē es biju visnotaļ droša. Taču galu galā, ziemas smagumu iznīcināja grāmatas, kuras es pārlasīju. No sākuma, nedaudz - Pēdējais elfs, taču līdz galam mani paglāba Filips Pulmans un viņa tumšo matēriju sērija. Es nezināju, cik ilglaicīgi tas ir, taču tobrīd es zināju, ka viss būs labi, par spīti daudzajām afērām, izmešanai no skolas, savādajai darbavietai, mirstošajai vecmāmiņai un tālajam svešiniekam. Viss būs labi. Ofijas ir ilgdzīvotājas. Un viņas vienmēr atradīs savu gaismni.