Toziem mani mocīja hronisks bezmiegs, kuru es biju spējīga nomākt tikai skolas laikā, patiecoties ambīcijām un pašlepnumam. Es nevarēju atļauties pabeigt to gadu slikti, man bija jābūt labākajai, lai nonāktu tur, kur manai nākotnei bija vieta, manās domās.
Tajās naktīs, kurās man nebija jāuztraucas par nākošo rītu, es paliku augšā līdz pieciem, sešiem, dažkārt es aizgāju gulēt tikai tad, kad piecēlās mamma. Pa naktīm es parasti niekojos ar visādām muļķībām, izdomāju stāstus un tēlus, veidoju grafikas, smējos kopā ar tiem cilvēkiem, kuri bija nomodā pie datoriem, spēlējos ar minku, skicēju un lasīju grāmatas. Lielāko daļu šo nakšu es pavadīju tieši pie datora, radot nevienam nevajadzīgus sīkumus. Toziem paranoja un šizofrēniskās sajūtas pieņēma līdz tam nepieredzētus apjomus. Arvien biežāk es jutu neesošus pieskārienu, dzirdēju neesošas balsis un soļus, redzēju neesošas lietas. Un šīs lietas visas kā viena bija biedējošas.
Es vēl arvien neesmu sapratusi, vai beziemgs toziem bija nomoda murgu izraisīts, vai nomoda murgi bija bezmiega sekas.
Lai gan izlasīju, ko pati saki par savu bloku, respektīvi, atmiņas par rītdienu, bet man tik un tā rodas jautājums: tas ir Tevis izdomāts stāsts vai īstas atmiņas?
AtbildētDzēst